Iepirkumu sistēmas pirmsākumi

Uzsākt ko jaunu nekad nav bijis vienkārši, bet izveidot jaunu iepirkumu sistēmu, ņemot vērā to, cik jūtīga ir šī  mūsu saimnieciskās dzīves daļa, varētu būt īpaši sarežģīti. Tāpēc ir interesanti parunāt ar cilvēku, kas bijis iesaistīts šī procesa pašos pirmsākumos. Šoreiz uz sarunu aicinājām Kultūras ministrijas Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta ieviešanas nodaļas vadītāja vietnieku EDVĪNU PĀRUPU. Viņš ir pieredzējis iepirkumu sistēmas izveidi ne tikai mūsu valstī, bet arī tik eksotiskās zemēs kā Kosova un Kazahstāna.

Kāda ir jūsu pirmā pieredze saistībā ar iepirkumiem?
1997. gada janvārī stājās spēkā likums par valsts un pašvaldību pasūtījumu, un tā paša gada aprīlī Finanšu ministrijas paspārnē tika izveidots departaments, kas atbildēja par vienotas iepirkumu procedūras izveidi – Valsts un pašvaldību pasūtījumu uzraudzības departaments. Šīs funkcijas FM pārņēma no EM. Es biju šī departamenta pirmais un vienīgais direktors. Tolaik mēs nodarbojāmies ar nepieciešamās normatīvās bāzes veidošanu gan klasiskajā, gan sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu sektorā, Latvijas tiesību aktu pielīdzināšanu ES normatīvajai bāzei, pirmo sūdzību izskatīšanu, vēlāk arī tiesiskās bāzes sagatavošanu jaunajai institūcijai. Tie bija likumi, MK noteikumi, sūdzību izskatīšanas kārtība, nākamās institūcijas struktūra, paredzamā finansējuma aprēķini. Un tā 2002. gada 2. janvārī seši kvalificēti darbinieki sāka strādāt jaunajā IUB. Gribu uzsvērt – strādāt ar pilnu jaudu, nevis mēģināt saprast, kas jādara.

Jūs esat strādājis kā konsultants un palīdzējis citām valstīm izveidot savu iepirkumu sistēmu. Kāda bija šī pieredze?
2005. gada rudenī beidzu strādāt IUB un sāku savu konsultanta karjeru. Pirmā ārvalstu pieredze bija Kosovā nostrādātais pusotrs gads. Tur mēs, vesela projekta grupa, veidojām līdzīgu iepirkumu sistēmu, kāda tikko bija tapusi Latvijā. Saprotams, ka atšķirību bija ne mazums, jo normatīvā bāze katrā valstī tomēr ir citādāka, bet pamatprincipi bija tādi paši. Vēlāk konsultācijas sniedzu Kazahstānas iepirkumu sistēmas izveidei.

Tā bija neatsverama pieredze, jo abas šīs valstis būtiski atšķiras no Ziemeļeiropas gan pēc savas mentalitātes, gan attieksmes. Tas ir pilnīgi kas cits nekā strādāt, piemēram, Vācijā. Kosovā pavadītais laiks bija visai saspringts arī tāpēc, ka vēl tikai 2004. gadā tur norisinājās otrais karš, kad albāņi cīnījās pret serbiem. Pie mums valdīja uzskats, ka viss notika uz kristiešu un musulmaņu nesaskaņu pamata, bet gluži tā vis nebija. Albāņi ir gan kristieši, gan musulmaņi un ticība viņiem nav identitātes jautājums. Nacionāli, vēsturiski un kultūras mantojuma ziņā tik ļoti daudzveidīga un atšķirīga valsts kā Dienvidslāvija varēja pastāvēt tikai ar tās bijušā vadītāja Tito svētību, kas necieta pilnīgi visus nacionālistus.

Kad sākās mūsu projekts, Kosova bija Dienvidslāvijas daļa, vēl nebija atzīta tās neatkarība, tāpēc ES līdzekļus nevarēja piesaistīt. Risinājums tika rasts, izveidojot Rekonstrukcijas un attīstības aģentūru, kas strādāja arī Melnkalnē, Maķedonijā un citās bijušās Dienvidslāvijas daļās. Būtībā tā bija Eiropas delegācijas daļa. Tolaik Kosovai, savstarpēji saskaņot savas darbības, palīdzēja dažādi sponsori – Pasaules Banka, Amerikas līdzekļi, Starptautiskais Valūtas fonds, ES. Bet, kā zināms, kas nāk par velti, to parasti nenovērtē. Arī Kosova nebija izņēmums. Viņiem un ar viņu palīdzību un atbalstu tika izveidota iepirkumu sistēma, taču, tiklīdz konsultanti bija prom no acīm, tā izrādījās, ka paši kosovieši nevēlas uzņemties atbildību. Ja tika uzdoti jautājumi par likumu, atbilde skanēja – te konsultanti atbrauca visu izdarīja, bet mēs neko nezinām.

Un kāda bija Kazahstānas pieredze?
Vispirms jāteic, ka, strādājot postpadomju valstī, ir viena būtiska priekšrocība – valoda. Man bija iespēja bez tulka starpniecības komunicēt ar cilvēkiem. Ar angļu valodu viņiem bija bēdīgi, bet krieviski visi runāja gluži labprāt. Līdz ar to man kā projekta līderim bija vienkāršāk uzzināt ierindas cilvēku viedokli. Viņi ļoti novērtēja mūsu konsultantu darbu. Nāca uz bezmaksas kursiem un labprāt apguva visu jauno. Pavisam cita situācija izveidojās no vadības puses. Viņi konsultantus uzskatīja par zemākiem rangā un nelabprāt uzklausīja to viedokli.

Arī te, lai izprastu vietējo situāciju un saprastu, kā vislabāk paveikt savu misiju, bija jāsaprot, kā vēsturiski veidojās situācija valstī. 90 gadu sākumā, kad sabruka PSRS, te klājās ārkārtīgi grūti. Arī Latvijā tolaik bija ļoti grūti izdzīvot, bet Kazahstānā cilvēki patiesi mira badā. Lai izdzīvotu, kazahi atgriezās pie savām senajām feodālajām tradīcijām – klaniem. Tās ir ģimeniskās attiecības šī vārda plašākajā nozīmē. Ja kāds klanā ir nodrošināts, tad kaut kas atlec arī visiem pārējiem, un badu neviens vairs necieš. Krieviem, ukraiņiem un citiem PSRS bijušajiem pilsoņiem, kuru tolaik te bija visai daudz, klājās vēl smagāk. Daudzi izceļoja. Bet kazahi tā arī palika pie šīm klanu attiecībām. Cilvēkam no malas ir grūti izprast, kā tiek pieņemti lēmumi – to saprot tikai tad, kad izprot klanu intereses. Jebkura jautājuma risināšanas sākums ir saruna ar klana vecāko: ja viņš piekrīt, tad viss notiek, ja ne, tad nekas tā arī nenotiks, lai arī kā pūlētos. Mēs tur izdarījām pāris tīri praktisku lietu, piemēram, apmācījām speciālistus, sagatavojām rokasgrāmatu par iepirkumiem, kas balstās uz Kazahstānas likumiem. Pateicība no viņu puses bija dziļa un patiesa,.

Vai bija arī kas vienojošs abu šo valstu attieksmē pret iepirkumiem?
Abās valstīs ir vietējās iepirkumu sistēmas uzbūve, kas ir salīdzināma ar ES sistēmu. Visas Eiropas valstu iepirkumu sistēmas ir atšķirīgas, taču tās visas ir veidotas uz konkrētas iepirkumu direktīvas pamata. Būtiskākā atšķirība darba ziņā bija tas, ka Kosovā mēs strādājām aģentūras labā, bet Kazahstānā bijām neatkarīgie eksperti. Taču abos gadījumos pamatdoma bija viņu likumus saskaņot ar Eiropas Savienības direktīvām. Darbs nebija no vieglajiem, jo Ziemeļeiropas tautu mentalitāte visai būtiski atšķiras no albāņu un kazahu mentalitātes. Katrs lietas saprot citādāk. Kosovā mēs strādājām ar tobrīd spēkā esošu likumu, kas regulēja iepirkumus, vairākas reizes ierosinot dažādus grozījumus, bet rezultātā tik un tā viņi (atsevišķi cilvēki un parlaments) palika pie sava. Tur situācija bija līdzīga kā pie mums Latvijā 90 gadu vidū, kad es kā FM pārstāvis saņēmu zvanus ar jautājumiem, vai likums „Par valsts un pašvaldību pasūtījumu”, kas jau vairāk nekā pusgadu bija spēkā, attiecas arī uz viņu konkrētajām pašvaldībām. Arī Kosovā bija līdzīgi. Viņuprāt, likumi ir rakstīti kam nekonkrētam un uz viņiem tieši neattiecas.

Ar ko vēl atšķiras likumu uztvere pie mums un citās ES valstīs, salīdzinot ar Kosovu vai Kazahstānu?
Būtiski atšķiras likumu traktēšana. Atšķirībā no Eiropas, kur būtiskākais ir ievērot principus, šajās valstīs tie tiek lasīti gramatiski, nevis pēc būtības. Kaut gan arī Latvijā šāda gramatiskā pieeja ir visai tuva. Vispār šī tēma par likuma burtu un tā būtību ir ļoti aktuāla. Mūsu likumos nav tādas lietas, kāda ir direktīvās – preambula, kas dažkārt ir pat garāka par pašu direktīvu. Preambulā ir skaidrots, kāpēc šāda direktīva ir jāievieš, tās būtība un principi, kas jāpanāk ar konkrētās direktīvas ieviešanu. Pie mums vēl tikai mēģina šos principus fiksēt. Tā skatīšanās tikai uz burtu mums ir padomju gadu mantojums, bet ar laiku mēs no tā, cerams, tiksim vaļā.

Kā jūs vērtējat mūsu elektronisko iepirkumu sistēmu?
No pasūtītāju puses šī sistēma ir ļoti laba, tā ļauj ātri, bez liekām procedūrām iepirkt to, kas nepieciešams. Šāda sistēma ir vajadzīga un ērta, taču man pret to ir divējādas jūtas. Esmu bijis klāt pie tās radīšanas. Tās izveides pamatdoma bija atvieglot dažādu standartizētu sīkumu – datorpiederumu, kancelejas preču un citu līdzīgu preču – iepirkumiem. Diemžēl to izmanto arī lieliem un ļoti lieliem iepirkumiem. Turklāt ir vēl kāda sistēmas problēma, kas dažkārt jau ir novedusi pie skandāliem, – tā ir iespēja spēlēties ar specifikācijām. Taču, neskatoties uz manu neviennozīmīgo attieksmi, ir labi, ka šāda sistēma ir un tā strādā.

Mūsu EIS ir elektroniskais katalogs, taču pasaulē eksistē arī citas elektroniskās iepirkumu sistēmas. Piemēram, iepirkumu platforma, kurā katrs izliek paziņojumu, kas ir nepieciešams un kas ir pieejams, un tālāk platformas dalībnieki mēģina vienoties. Pēc būtības tā ir vieta, kur satikties. Taču šī sistēma neatbilst Iepirkumu likumam, kas nosaka, ka ir jābūt konkursam. Te var būt arī viens piedāvājums, bet pēc likuma ir jābūt vairākiem piedāvājumiem, kas konkurē savā starpā par konkrētu pasūtījumu. Otrs izplatīts iepirkumu sistēmu veids ir katalogi, līdzīgi kā izveidota mūsu elektroniskā iepirkumu sistēma. Tajā tiek piedāvātas preces par konkrētu cenu, ja man tās vajag, es nopērku. Kā trešā iespēja jāmin elektroniskie konkursi un izsoles, kas jau ir pavisam cits līmenis. Šobrīd par līdzīgas iepirkumu sistēmas ieviešanu domā arī Latvijā, taču to vēl negribētos komentēt.

Kā ir ar tiem iepirkumiem, kuru objekts nav prece? Kādas ir pakalpojumu iepirkšanas atšķirības?
Pakalpojumi no iepirkumu skatupunkta ir visai specifiska lieta. Šādā gadījumā ir jākoncentrējas nevis uz gala produktu, bet uz pakalpojuma sniedzēju – cilvēku vai kompāniju. Līdzīga situācija ir ar celtniecību, kad šādā būvniecības konkursā pieci pretendenti iesniedz pieteikumus, būtībā tie ir pieci solījumi, ka viņi tiešām uztaisīs tieši to, ko pasūtītājs vēlas. Nekas vairāk! Vienīgais, pēc kā var spriest, vai viņi tiešām to var vai nevar, ir iepriekšējā pieredze. Un šādos gadījumos iepirkumu speciālistiem ir nepieciešama īpaši laba sagatavotība un profesionāla komanda. Īpaši tas attiecas uz lieliem un ļoti lieliem projektiem. Šobrīd, kad esmu iesaistīts Nacionālās bibliotēkas būvniecībā, varu novērtēt pasūtītāja komandas darbu – projektu vadītāju, inženieru, juristu, iepirkumu speciālistu darbu un to, cik lielā mērā viņu darbs ir savstarpēji saistīts ar pārējo kolēģu darbu. Runājot par godaprātu, ir ļoti grūti nodrošināt neatkarīgu tehnisko uzraudzību būvniecībai, jo Latvija ir maza valsts un daudzas būvniecības nozarē strādājošās firmas ir tādā vai citādā veidā saistītas.

Bet, protams, ir arī gadījumi, kad ir jāpērk tas, kas jāpērk. Nevar rīkot iepirkumu uz Raimonda Paula koncertu, ja ir jārīko maestro koncerts. Tas būtu absurds! Tādiem gadījumiem ir izņēmumi gan likumā, gan direktīvā, kas attiecas uz autortiesībām un ekskluzīvām lietām, ko var darīt tikai viens konkrēts cilvēks vai viena konkrēta kompānija. Tādā situācijā nav ierastās iepirkumu procedūras, un tas nekādā gadījumā nav konkursa jautājums.

Kā jūs vērtējat zemākās cenas sindromu?
Te ir viena būtiska nianse. Būvniecība sākas ar pasūtītāja ieceri un projektu. Un laba rezultāta veiksmes faktors ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, kā pasūtītājs savu ieceri noformulē un, otrkārt, cik detalizēti un precīzi ir izstrādāts tehniskais projekts, kas īstenībā ir ļoti liels dokumentācijas apjoms – specifikācijas, rasējumi, darba apraksti, kur līdz sīkumiem ir aprakstīts, kā kurš darbs ir jāveic. Turklāt profesionāli sagatavota specifikācija atvieglo būvnieku izvēli. Ja būvnieks redz visu darbu apjomu, viņš tāmē var uzrādīt adekvātas cenas, un tās dažādiem konkurentiem kļūst līdzīgas. Pie šādiem nosacījumiem zemākā cena ir labākais risinājums. Bet tiklīdz ir neatrunātas tehniskas detaļas un tehnoloģijas, tā parādās vieta fantāzijai, un cenas tiek veidotas nevis pēc reālām būvniecības izmaksām, bet gan pēc darba veicēju apetītes. Te ir vienlīdz liels risks piedāvājumā sastapties ar dempinga vai stipri paaugstinātu pakalpojuma cenu. Visu piedāvājumu amplitūda kļūst milzīga no miljona līdz desmit tūkstošiem.

Savukārt, ja jāveic, piemēram, grāmatu ilustrāciju iepirkums, tad ir ļoti skaidri jādefinē, kas no šīm ilustrācijām tiek gaidīts. Un tad ir jāskatās, kurš to ir spējīgs veikt. Te tiešām nevar izvēlēties, izejot no zemākās cenas principa. Šādā gadījumā vajadzētu izvērtēt, kuram no pretendentiem ir labāks skatījums – labāki ilustrāciju paraugi – un attiecīgi izvēlēties. Un uzvarētājam tad arī maksā to, ko viņš ir prasījis. Tomēr cena tik un tā paliek viens no atlases kritērijiem. Ja pasūtītājs nevar atļauties labāko, tad varbūt tas var atļauties otru labāko.

Vai pašreizējā Publisko iepirkumu likumā ir kas tāds, ko gribētos pamainīt?
Pašreizējā Publisko iepirkuma likuma versijā problēma ir sadaļā par administratīvo atbildību iepirkumu komisijām, kas stājās spēkā ar 1. septembri. Domāju situāciju, kad konkursa procedūras laikā komisija nevar atbildēt uz piegādātāju uzdotajiem jautājumiem, jo šo konkrēto specifikāciju ir sagatavojuši projektu autori. Tātad komisija ir tikai starpnieks šajā saziņas posmā. Sākumā komisija pāradresē jautājumu autoriem, kuriem savukārt arī ir savs laika limits, savi degošie darbi. Ja nav iespējas uzreiz atbildēt vai jautājums prasa papildu izpēti, tad tās piecas likumā paredzētās dienas ir pārāk īss termiņš, un komisija ātri vien kļūst administratīvi sodāma. Plus vēl likumā nav precizēts, ko tieši jāizprot ar atbildes sniegšanu. Šobrīd pasūtītājs var uzrakstīt, ka viņš ir saņēmis jautājumu un kaut kad nākotnē dos savu atbildi. Vai, piemēram, uz trijiem no uzdotajiem jautājumiem atbildes tiek sniegtas, bet uz citiem pieciem (būtiskākajiem!) netiek atbildēts, jo tie ir tik sarežģīti, ka atbildes jāapsver vesels mēnesis. Mēdz būt arī situācijas, kurās šo piecu jautājumu rezultātā ir atklāta kāda kļūda un iepirkumu komisijai ir jāmaina viss nolikums vai specifikācija. Šajā laika posmā viss var gadīties, bet pa to laiku komisijas priekšsēdētājam skaitītājs jau ir ieslēgts – 50, 100, 250 latu.

Pamatdoma ir pareiza – pasūtītājam piegādātājs ir jāinformē savlaicīgi. Nedrīkst pieļaut situāciju, kad jautājums komisijai tiek iesniegts konkursa pirmajās dienās, bet atbilde pienāk dienu pirms tā noslēguma. Tas liedz piegādātājam iespēju kvalitatīvi sagatavoties piedāvājuma iesniegšanai. Taču iemesli, kāpēc atbildes tiek sniegtas ar nokavēšanos, mēdz būt ļoti dažādi un tie ne vienmēr ir ļaunprātīgi. Publisko iepirkumu speciālisti, iepazīstoties ar jaunievedumu Publisko iepirkumu likumā, uzsver, ka lielajos projektos nav iespējams visiem atbildēt piecu dienu laikā. Lielāku un sarežģītāku iepirkumu konkursos vienkārši nebūs iespējams pildīt šīs likuma prasības. Manuprāt, ieviešot šādas prasības bija jāliek pretī kāda civiltiesiskā aizsardzība pret kļūdām. Neviens negribēs uzņemties atbildību par iepirkumu rīkošanu, ja ir tik liels risks tikt sodītam no rīkotāja neatkarīgu apstākļu dēļ. Es ticu IUB labajai gribai un vēlmei sakārtot šo jautājumu, bet vēl būtu nepieciešams kāds mehānisms, lai atšķirtu ļaunprātību no cilvēciskas kļūdas vai objektīviem apstākļiem.

Teksts: Dace Vite


Comments

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *